Ceļš mājup garām braucošā kravas auto bija trokšņains. Zane sēdēja uz cietā sēdekļa, piespiedusi somu pie krūtīm, un nejuta ne prieku, ne atvieglojumu. Bija tikai dziļš nogurums un kodīgs, rūgts aizvainojums
Visas iepriekšējās daļas meklē mūsu lapā.
Aizvainojums uz sevi. Ievilkusies kā naivule. Ļāvusi ar sevi paspēlēt šīs muļķīgās spēles. Un dusmas — aukstas, asas uz Sultānu. Pat ne par aizvešanu, bet par viņa neprasmīgumu, par nevērību, par to, ka viņš pievīla kaut kādas neskaidras, viņas pašas līdz galam neapzinātas cerības. Es gaidīju… stipru vīrieti. Bet ieguvu puiku, kurš spēlē pieaugušos ar tēva mašīnu un tēva māju. Tukša vieta skaistā iesaiņojumā. Automobilis izlaida viņu pilsētiņas nomalē. Viņa devās pa pazīstamajām, tik tuvajām un tagad tik svešajām ielām. Katrs solis deniņos atbalsojās ar smagu dunoņu. Kas viņu gaida aiz sliekšņa?
Mājās viņu sagaidīja nevis ar apskāvieniem, bet ar klusumu. Tēvs sēdēja savā atpūtas krēslā pie loga, nelasot avīzi, vienkārši sēdēja, blenzdams vienā punktā. Viņa mugura bija nedabiski taisna. Māte stāvēja virtuvē pie plīts, ar muguru pret istabu, un pēc plecu kustībām Zane saprata, ka viņa nav priecīga. Līga izliecās no savas istabas, acīm apaļām no ziņkāres un bailēm, un acumirklī pazuda. Zane nolika somu uz grīdas. Parketa čīkstoņa zem kājām izskanēja nepanesami skaļi.
— Nu? — tēvs noteica, nepagriežot galvu. Balss viņam bija dobja. — Paskaidro. Vai šajās dienās vispār domāji ar galvu? Vai tikai ar to vietu, uz kuru tevi aizveda?
Viņa dziļi ieelpoja. Nevajag nesaskaņas. Nevajag attaisnojumus.
— Domāju, — viņa skaidri atbildēja. — Kļūdījos.
Divi vārdi. Tie iekrita džinkstošā klusumā. Teodors lēnām pagriezās. Viņš gaidīja jebko — attaisnojumus, melus, pat lepnu paziņojumu par savu pieaugšanu. Viņš negaidīja šo sauso konstatāciju.
— Kļūdījies? — Viņš piecēlās, piegāja pie loga, it kā nespēdams uz viņu skatīties. — Tu uz spēles liki dzīvību, meit. Reputāciju. Mūsējo un savējo. Kas tagad? “Atgrieztā”. Visi ar pirkstiem rādīs. Čukstēsies.
— Lai rāda, — Zane strupi atteica. Viņas balss kļuva spēcīgāka. — Es nevaru un nedzīvošu ar neveiksminieku. Un punkts.
Teodors strauji pagriezās, viņa acis iepletās izbrīnā.
— Ko? Kāds neveiksminieks? Viņš taču ir no stipras ģimenes. Ar saimniecību, ar stāvokli. Vai tu esi galīgi?
— Laba ģimene nav iemesls, lai precētos. — pirmo reizi šajās dienās viņas balss aizlūza, bet nevis nedroši, bet auksti. — Bet kā vīrietis… viņš nav nekas. Tukšs. Es to sapratu jau uzreiz pēc kāzām.
Viņa to izmeta ar tādu atklātību, ka Teodors fiziski atkāpās. Viņa sejā mijās kauns, apjukums un vēl kaut kas — iespējams, izpratne. Viņam, skolotājam, bija kauns par šo meitas tiešumu. Bet viņas acīs viņš neredzēja izlaidību vai lielīšanos. Viņš redzēja skaidru novērtējumu. Materiāla kvalitātes novērtējumu. Un materiāls izrādījās brāķis.
Viņš novērsās pret logu, nolaida plecus.
— Un kas tagad? — viņš jautāja jau klusāk, noguruši.
— Tagad es nokārtošu pēdējo eksāmenu. Saņemšu atestātu. Un stāšos iekšā. Pirmo vilni nokavēju — iesniegšu dokumentus otrajā. Rīgā, kā mamma gribēja.
Vēlu vakarā, kad tēvs bija aizgājis uz savu istabu, viņa iznāca virtuvē. Māte sēdēja pie galda ar atdzisušu tējas tasi. Acis viņai bija sarkanas.
— Es tā baidījos… — Zenta čukstēja, neskatoties uz meitu. — Domāju, ka nelaidīs vaļā. Ka iemūrēs tur uz mūžiem…
Zane apsēdās blakus, paņēma viņas raupjo, vēso roku.
— Mamm, viņi nav ļaundari. Viņi vienkārši dzīvo pēc saviem mežonīgajiem noteikumiem. Es šos noteikumus izmantoju un tiku ārā. Un viss.
Zenta pacēla pret viņu saraudātās acis.
— Meitiņ… bet vai tu viņu… mīlēji kaut nedaudz? Kaut pilienu?
Zane ilgi skatījās tvaikos, kas cēlās no viņas tases. Mīlēja? Nē. Viņai glaimoja viņa uzmanība. Viņai bija interesanti — kas tā par dzīvi, kur sievietes dēļ iet uz tādu risku? Viņa gribēja pārbaudīt, kā tas ir — būt tik ļoti iekārotai. Viņa pārbaudīja. Nepatika.
— Nē, mamma, — viņa beidzot stingri noteica. — Nemīlēju. Un nemīlēšu. Mīlestība nav par to.
Nākamajā dienā viņa devās uz skolu kārtot matemātiku. Čukstus aiz muguras varēja dzirdēt skaidri. Skolotāju skatieni — žēluma, nosodījuma un dzīvas ziņkāres sajaukums. Bet viņa gāja, galvu augstu pacēlusi. Viņa nokārtoja eksāmenu uz “izcili”. Klases audzinātāja pavadīja viņu līdz skolotāju istabas durvīm.
— Tu esi stipra, Zane, — viņa klusi noteica. — Bet spēks mēdz būt dažāds. Netērē to niekiem. Mācies. Tas ir tavs.
Vakarā Zane bija viena savā istabā. Viņa izvilka no gultas apakšas kasti ar skolas relikvijām. Diploms, nozīmīte, pirmā zīda matu lente. Tad viņas skatiens pakavējās pie nakts skapīša. Tur, pašā stūrī, viņa bija iestūmusi Sultāna dāvināto “Climat” smaržu flakonu. Viņa to paņēma. Smags, auksts. Atskrūvēja vāciņu. Asa smaka iesitās degunā. Nedomājot viņa aizgāja uz tualeti un izlēja smaržas tur. Tukšo stikla flakonu viņa iesvieda miskastē. Nošķindēja.
“No tīras lapas,” viņa nodomāja. Es pieļāvu kļūdu. Atzinu to. Izlaboju, kā spēju. Tagad — uz priekšu. Institūts. Pilsēta. Jauna dzīve. Tur es būšu gudrāka. Viņa apgūlās gulēt. Aiz plānās sienas bija dzirdama klusināta vecāku saruna.
— …spītīga kā velns… pati vainīga… — tēva balss.
— …bet malacis, ka nenobijās, ka aizgāja… — mātes nopūta.
Zane aizvēra acis. Viņa nejutās kā varone. Uzvara? Nē. Vienkārši atkāpšanās ar vismazākajiem zaudējumiem. Rīt sāksies jauna kampaņa. Bet pagaidām — tikai klusums un šis iekšējais tukšums, kas tomēr bija labāks par smago elpu tumsā tajā mājā.
2.nodaļa: Institūts. Kartupeļi
Augusta beigas viņu sagaidīja nevis ar lekcijām, bet gan bezgalīgā laukā. “Kartupeļi”. Darba semestris pirmkursniekiem. Nometne no teltīm, lauka virtuve un bezgalīgas kartupeļu rindas. Zane stāvēja starp jauno studentu pūli. Viņa nejutās ne kā skolniece, ne kā studente. Kāda pārejas posma būtne. Nometnes iekārtošana, smiekli, pirmie mēģinājumi iepazīties. Viņa turējās malā. Un pēkšņi ieraudzīja pazīstamu seju — Nadīnu. Nadīnu, savu klasesbiedreni, klusu, labu meiteni, ar kuru viņas nekad nebija bijušas tuvas. Viņa priecīgi māja ar roku. Zane juta atvieglojumu. Vismaz viena pazīstama seja. Vakarā viņas sēdēja pie savas telts un dzēra tēju.
— Zane! Es esmu tik priecīga! — Nadīna runāja. — Es domāju, ka tu… nu, pēc tā stāsta… nekur neiestāsies.
— Pēc tā stāsta, — mierīgi atbildēja Zane, — es nolēmu, ka man vajadzīga izglītība. Lai iesaistītos pieaugušo spēlēs, vispirms jākļūst pieaugušai pa īstam. Ar diplomu. Bet kā tu šeit nokļuvi?
— Ak, es vienkārši iestājos, — Nadīna samulsusi paraustīja plecus. — Vecāki teica — vajag. Es šeit esmu viena… Tu turies pie manis, ja?
“Tēvam bija taisnība,” — Zane nodomāja. Nadīna ir droša osta. Nevainīga, no pareizas ģimenes. Ar viņu mani asociēs kā “normālu” meiteni. Tā ir laba maskēšanās. Ikdiena bija smaga. Agra celšanās, pieticīgas brokastis un garas kartupeļu rindas. Zane strādāja ātri, klusējot. Tas bija viņas jaunais veids, kā pierādīt sev savu spēku. Viņa vēroja citus: puišus, kuri mētājas ar rupjām piezīmēm; pilsētas “mažorus”, kuri gaužas; meitenes, kuras jau atradušas sev “aizstāvjus”.
Noguruma brīžos viņa atcerējās tēvu:
— Turies pie tās Nadīnas. Viņa ir no labas ģimenes. Gudra meitene. Ar puišiem neaizraujies. Tu šobrīd esi kā trausls trauks. Jebkurš traips uz reputācijas — un viss. Esi uzmanīga.
Viņa toreiz tikai pamāja: “Tēt, es visu sapratu.” Pēc vakariņām kāds izvilka ģitāru. Nadīnu vilka pie šīs romantikas, viņa dziedāja līdzi. Zane palika nostāk. Reiz pie viņas piesēda kāds puisis, viens no tiem spēcīgajiem, ar nekaunīgu skatienu.
— Ko viena sēdi, skaistule? Gan jau garlaicīgi?
Viņa paskatījās uz viņu, un iekšā viss kļuva auksts. Atkal. Viss tas pats.
— Nē, nav garlaicīgi, — viņa īsi atbildēja. — Esmu nogurusi. Rīt sešos celšanās.
Un viņa novērsās. Puisis apvainojies aizgāja. Vēlāk teltī Nadīna čukstēja:
— Bet viņš taču bija simpātisks… Kāpēc tu tā?
— Tāpēc, ka viņš grib vienkārši izklaidēties, — nežēlīgi godīgi teica Zane. — Bet es šeit neatbraucu izklaidēties. Spēles, Nadīn, man ir apnikušas. Galīgi.
Pēc tam sākās lietus. Auksts, rudenīgs. Teltis tecēja. Nadīna īdēja. Zane klusējot pārklāja viņām abām gultas. “Beidz, Nadīn. Tas ir tikai lietus. Samirksi — izžūsi.” Pakāpeniski viņa kļuva Nadīnai par balstu šajā dubļu jūrā.
Kādu nakti Nadīna nevarēja aizmigt.
— Zane, vai tev ir bijis tā? — viņa čukstēja. — Sajūta, ka zeme pazūd zem kājām? No mīlestības?
Zane smaidīja tumsā. Zeme pazuda zem kājām kādreiz skolas koridorā, kad skūpstīja topošais pilots, Nadīn. Bet Sultāna mājā… zeme bija auksta un cieta.
— Ir bijis, — viņa teica skaļi. — Sen.
Bet viņas balsī skanēja tāds nogurums, ka Nadīna vairāk nejautāja. Zane juta atvieglojumu. Ar Nadīnu varbūt kādreiz varēs parunāt. Viņa nenosodīs. Viņa vienkārši nesapratīs. Un tajā būs viņas vērtība. Rīts lauku sagaidīja miglā. Zane iznāca no telts. Kartupeļi, dubļi, aukstums… Vai tas ir pazemojoši? Nē. Tas ir pakāpiens. Es uzkāpu uz viena — augstskola. Paslīdēju uz cita — laulība. Tagad rāpjos uz nākamo. Galvenais — kustēties. Uz priekšu. Uz pilsētu. Uz lekcijām. Uz jaunu dzīvi. Kur es pati būvēšu savas sienas.
Viņa paņēma spaini un devās pie savas rindas. Nadīna vilkās viņai pakaļ.
— Ak, Zane, cik vēl jārok…
— Līdz galam, — vienkārši atbildēja Zane un iecirta lāpstu zemē. Darba bija daudz. Vesela dzīve.
Rīt publicēsim nākamo daļu. Viss interesantais vēl tikai priekšā. Kad uzradīsies Sultāns? Kad sapratīs un vai atradīs. Ienāc atkal rīt, mēs tevi gaidīsim 🙂
